Galvenā doma
Katrs izpildītājs sāk ar mazu, vadāmu gaismas avotu. Žests ir personisks, taču tā vizuālā atbalss uzreiz pārsniedz ķermeņa robežas.
Atkārtotie apļi darbojas kā bungas, ko publika var redzēt. Precīzs laiks pārvērš gaismu ritmā, bet katru pacēlumu, sitienu un pauzi — fiziski nolasāmā darbībā.
Kad četri apļi nostājas vienā līnijā, atšķirības nepazūd — tās saskaņojas. Formācija atgādina komandu, kurā katrs saglabā savu vietu, bet visi tiecas uz vienu mērķi.
Pāreja no abstraktas enerģijas uz Zemi un ainavu paplašina nozīmi no viena cilvēka centieniem līdz kopīgam horizontam.
Nākotne te nav tāls attēls, kas gaida savu laiku. Tas ir ritms, ko tagadnē rada uzmanība, atsaucība un neatlaidīga sadarbība.