Galvenā doma
“Neierobežots skatiens” tiecas nevis pēc bezgalīgi daudziem efektiem, bet pēc brīvākām attiecībām ar ierasto uztveri. Burts var kļūt par priekšmetu, bet kubs — par partneri.
Ilūzija balstās klusā vienošanās ar publiku. Tā zina, ka objektam nav īsta svara, tomēr dejotāja precīzais laiks šo svaru uz mirkli padara pārliecinošu.
Ikdienas zīmes tiek atbrīvotas no ierastās funkcijas. Tipogrāfija vairs nav tikai informācija un ģeometrija — tikai struktūra; abas kļūst par priekšnesuma materiālu.
Īsta ķermeņa robežas virtuālo telpu padara ticamu. Tā kā rokai precīzi jāaizsniedzas, jāapstājas un jānes, ekrāns šķiet brīvāks, nevis mazāk īsts.
Noslēgumā darbs aicina nezaudēt ziņkāri. Skatiens kļūst neierobežots ikreiz, kad nesteidzamies pieņemt acīmredzamo atbildi un vēlreiz paskatāmies, par ko attēls var kļūt.