Galvenā doma
Stiepļu tīkls atgādina jau darbojošos sistēmu pasauli, kurai vēl trūkst cilvēciska virziena.
Lejup slīdošā sfēra rada intīmu sastapšanos. Liela nākotne sākas ar vienu cilvēku, kurš ir gatavs pamanīt mazu iespēju un tai atsaukties.
Digitālās figūras un daudzkārtotā gaisma paplašina iztēles mērogu — idejas kustas ātrāk un tālāk, nekā spēj aizceļot viens ķermenis.
Ansamblim ienākot, sapnis iegūst atbildību. Nevis izrāde viena pati, bet koordinācija pārvērš atsevišķas enerģijas kopīgā projektā.
Darbs sapņošanu uztver kā aktīvu praksi: to sāk ziņkāre, formu piešķir sadarbība, bet neatlaidīgas pūles padara par pasaules daļu.