Galvenā doma
“Vilku deja” pārnes uz skatuves bara instinktus, neatdarinot dzīvnieku ārieni. Modrība, kārtība, sadarbība un kopīgs spēks atklājas horeogrāfijā. Dejotāji izklīst, satuvinās, apstājas, seko un dodas uz priekšu kopā. Katrs saglabā savu patstāvību, vienlaikus atsaucoties grupas ritmam — gluži kā vilki nepazīstamā vidē jūt cits citu.
Bars nav tikai agresijas vai dominēšanas simbols. Tas nozīmē arī instinktu, uzticēšanos un klusu saprašanos, kas palīdz grupai sastapt nezināmo. Viena cilvēka spēks ir ierobežots, bet kopīgs mērķis savieno atsevišķas enerģijas. Mazajām formācijām pamazām kļūstot par visu ansambli, deja ved no vientuļas ceļa meklēšanas līdz balstam citos un kopīgam solim uz priekšu.
Vizualizācijās dominē dziļi melna telpa, auksti balta gaisma un ledaini zili toņi. Asas formas, vertikāli stari un krustojošās līnijas atgādina mežus, aizas, robežas tumsā un kustīga bara takas. Dejotājiem mainot vietas, attēls ap viņiem atveras, aizveras un izstiepjas. Ekrāns vairs nav tikai fons — tas kļūst par pastāvīgi mainīgu vidi.
Dejotāji ienes uz skatuves īstus ķermeņus un nodomu, bet ekrāns piešķir formu citādi neredzamām emocijām un kopīgai enerģijai. Kad viņi izklīst, vizualizācijas sadalās atsevišķās zonās. Kad atkal sapulcējas, gaismas laukumi savienojas un piepilda skatuvi. Dzīvo izpildītāju un virtuālās telpas dialogs ļauj sajust topošā bara klātbūtni, neparādot nevienu vilku.
Darbs virzās no savaldības un modra miera uz vērienu un atbrīvošanos. Līdzās kustīga bara ātrumam un spēkam tas stāsta par to, kā spiediena un neziņas priekšā cilvēki atrod sabiedrotos, veido uzticēšanos un izvēlas kopīgu virzienu. Stipra grupa neizdzēš individualitāti — tā katram piešķir vietu kopējā iecerē un ļauj augt visu stiprajām pusēm.
